Mans ceļš uz Klondaika bija liktenis. Kovida laikā, kad lielākā daļa atpūtas vietu bija ciet, atradu darbu Rīgā, kur iepazinos ar meiteni, kas strādāja Klondaika. Runājām par mūsu iepriekšējām darba pieredzēm, kur un kā gājis. Kolēģe par Klondaika minēja tikai labākos vārdus, kas mani jau tad ieintriģēja. Pēc laika, kad pandēmija norima, un atpūtas dzīve atkal sāka kustēties – mēs katra atgriezāmies savās pilsētās. Atradu darbu tepat Jelgavā. Laikam ejot, sapratu, ka nevaru sevi mocīt, šis darbs tik ļoti nav mans. Februārī nosvinēju dzimšamas dienu, kurā draudzenes bija uzdāvinājušas man konsultāciju ar astroloģi. Īstais laiks pienāca, lai to izmantotu. Astroloģe teica šādus vārdus: ”Nesatraucies, tavs darbs pie Tevis atnāks”. Pēc nedēļas saņēmu ziņu: ”Čau, Man tev ir piedāvājums!’’ Uzreiz jau es nesaliku visu šo kopā, taču, kad atgriezos mājās, atcerējos astroloģes vārdus.Tie piepildījās. Tā sākās mans stāsts par ceļu uz Klondaika.